Sūdīgi ir zināt, kā tas ir, kad tevī ir pilnīgs tukšums.( sajūtas jau nav nekādas). Bet kaut kādām mirklī nāk tā apziņa.
It kā jau jau saka, ka problēmas atzīšana ir pirmais solis, lai kaut ko labotu. Nezinu. A ko darīt tālāk? Nepietiek jau tikai zināt.
Laikam jāsāk turēties pie kaut kāda režīma. Bet es negribu atkal ieslīgt kaut kādās galējībās. Kur lai atrod līdzsvaru?
Braucu uz skolu, atkal jau puspasauli nokavējusi. Negribu ne ar vienu runāt. Ja kāds man iedotu 100% garantiju, ka man izdosies tas kas ir iesākts, es to izdarītu. Bet iedot varu tikai es pati un darīt arī. Jādara. Bet nekad jau nekas nesanāk līdz galam. Un tomēr es katru reizi muļķīgi ceru, ka sanāks. Sīkumi! Sīkumī! Jāsāk ar tiem.
Nu ko, priecājieties par manām problēmām un aizmirstiet par savējām.