Zini kāda problēma ir ar šādām klabēm un vispār dienasgrāmatām - publiskajās bieži vien tiek pateikts pārāk maz, lai tiešām izliktu savas emocijas, bet privātajās atkal tiek pateikts pārāk daudz, lai tas viss neizklausītos pēc kaut kā pavisam un galīgi bērnišķīgi stulba.

Tā nu tas reiz ir.

šodien noskatījos filmu - The Beaver. Nevaru vēl īsti pateikt kādas ir galīgā emociju kopa pēc tās, bet šīs dienas gaitā + filma, + citu cilvēku pūķgada apņemšanās, + manis pašas iesāktais, īpaši ne ar ko nesaistītais un kalendārā ar sarkanu krāsu neiezīmējamais projekts "Bezjēdzīgā laika patēriņa samazināšana" atkal rada to nepieciešamo iespaidu, ka vajag kaut ko darīt. Izlikt idejas, nenogremdēt to visu nepadarīto darbu okeānos.

Aizdomas, ka es varētu būt slēpts piromāns. Minimālos apmēros. Bet, jā, patīk.

Ai, smieklīgi kaut ko apņemties. Tādēļ, es neapņemos, es tagad vienkārši eju un daru.

jkshafkjklanvcl.s,fk