nomirt un pēc tam pakārties.

Kāpēc man viss ir tik ļoti vienalga.
Es būtībā dzīvoju tikai izklaidei.. un tas ir apmēram viss. Parastām izklaidēm un tad vēl tādām mazliet intelektuālākām, kas gan gluži neatšķirās. Un tad vēl cilvēkiem, kas man šobrīd šķiet uzmanības vērti. Tādi ir pāris. Ja, protams, neskaita savus draugus, kas vienmēr ir uzmanības vērti (nu gandrīz).

Bet jā. Tagad sēžu un smeļu ārā visu to, ko pati tajā savā laiviņā, sauktā "divpadsmitās klases izglītība", esmu salējusi.
Čaka darbi jau ir skaisti. Un man daži no darbiem tiešām šķiet tādi "vot, šito varētu ņemt un izrakstīt - no sākuma līdz beigām!". Bet tomēr tādā samocītā steigā, kopā ar vēl kādiem septiņiem parādiem, nav tīrākā laime lasīt tās 200 lapaspuses un katram dzejolim tēmu izspriest (+ tas jau vēl nav viss kas jādara, bet nav jau svarīgi).

Lai vai kā sūdīgi. Un vēl sūdīgāk, ka man dziļākajā būtībā ir vienalga. Palīdz to visu izdarīt kaut kāda vainas apziņa par cilvēkiem, kas uz mani paļaujas un palīdz.

Izdzīvot cauri vēl vienai dienai. Tikai šajai. Un tad būs labāk. [Nebūs vis. Nu, nepatīk sev melot tik redzami.] Bet vienalga. Hah.