Daudz sakrājies iekšā, bet nekas īsti nenāk ārā.
Ne vārdiski, ne vizuāli, ne nekādi.

Cilvēki ir nožēlojami. Visi. Katrs iegrimis savā egoistiskajā dzīves telpā, visu pakārtojis sev. Un tā mēs kā tādi kroplīgi pužļa gabali saliekamies viens otram blakus šajā pasaulītē. Vibrējam viens gar otru kā tehtoniskās plātnes un gaidām kamēr iznāks zemestrīce.

Un iznāk arī.

Es? Es neko, es tikai par sevi, nesatraucaties.