Es guļu uz grīdas un domāju par to, kas ir brīvība un par to, ka es gribu būt tukša no visa, jo vislielākā brīvība man ir netiesāt citus.
Nebūt suņa saimniekam, bet pašam sunim, kas skrien.
Negaidīt no citiem, bet dot pašam no sevis.

Un vēl brīvība ir nedzīvot laikā
Un nezināt par pulksteņiem, kas iet.
Būt pavisam te.

Un, kad es par to domāju, manī ielīst saule, un manī ir nebeidzams prieks.
Tad es gribu lai ir arī auksti un lai ir sniegs un lai es varu lidot tam visam pāri un cauri un būt ar to visu viens.

Tā ir brīvība nedomāt, brīvība smaidīt un brīvība būt.
Un citi? Kur te šajā visā ir citi.
Es tur gulēju uz grīdas un katru mirkli no jauna netiesāju citus un vēl jo vairāk pati sevi.
Citi šajā visā ir aiz mīlestības un aiz bezbailības, lai tu varētu pacelties un lidot un nebaidīties. Viņi ir te, lai tu sapratu, ka viss esi viens vienīgs tu.
Tu mīli viņus un nebaidies un tu mīli sevi, jo nebaidies.

es ilgojos neatlikt dzīvi uz nākamo mirkli un mūžīgi palikt te, dzīvot dzīvot dzīvot. pa īstam. Pa īstam elpot un pa īstam to visu just.
Un es jau to daru. Un tas arī nekas, ja kaut kad nobīstos, jo vienmēr vis īstais mani te gaida, lai atkal būtu pa īstam.