Jau vairākas dienas kaut kas zemapziņā urda ar domu par klabes ierakstu.
Tā nu tagad beidzot ir pienācis tas dīvainās bezdarbības mirklis, kad tomēr gribas kaut ko darīt.
Sēžu Nabā un gaidu cilvēkus(nu vairāk jau sievietes).

Paspēju šodien gan apskatīties Veneru, gan sarunāt darbu, gan satikt cilvēkus.
Ceru uz lietainām vasaras brīvdienām, lai varu visur braukt, citādi nāksies brīvprātīgi vergot.
Lietus būs mans vasaras draugs.

Vēl man mazliet bail atmodināt mazliet aizmigušo iedvesmu, jo šķiet, ka tad, ja tā pamodīsies, galīgi nebūs miera.
Skraidīšu mazliet jukusi apkārt pa tukšām ielām un atkal nemācēšu aizmigt.
Sasodītie poētismi.

Cilvēki ir tik sasodīti vienkārši un es pat nezinu. Nepatīk vairs domāt par sevi.

Aizmirstiet, aizmirstiet.
Aizmirstiet par sevi.
Un par mani
Dosimies izstaigāt
Pelēkas vasaras pļavas

Aizmirstiet aizmirstiet
Aizmirstiet runāt un domāt
Šodien nebūsim vairs cilvēki
Šodien pāraugsim kokos

Ai aizmirstiet
dosimies projām.