Man dažreiz gan liekas pašsaprotami, ka otrs tagad būs riebīgs pret mani. Pēc šķiršanās, piemēram. Tas dēļ sajūtas, ka esmu to pelnījusi,jo:
a)ja esmu bijusi izšķirošā kašķa iniciatore - jo esmu taču riebīga, ļauna, pašapmierināta idiote, ja reiz tā izdarīju;
b)ja otrs ir bijis izšķirošā kašķa iniciators - jo tad jau viņš/-a tagad ir sapratis/-usi, cik aprobežota un skat. augstāk es esmu, un, protams, jūt riebumu.

Ak jā, un ja šī reakcija neseko, sākas dažādas provokatīvas darbības no manas puses, lai to veicinātu, citādi ir izjaukta dabiskā rutīna.

Atvainojos, laikam pēc gara pašanalītiska komentāra šeit nebija vajadzības.. :))
Bet varbūt noder kā vārgs ieteikums, pēc kādiem psiholoģiskiem scenārijiem nevajadzētu vadīties.