Atlantīda
Šorīt palūkojos laukā pa logu uz kokiem, kuru zari lēni, dīvaini viļņojas, un mani uz brīdi pārņēma pilnīga pārliecība, ka pasaule ir nogrimusi un mēs šobrīd atrodamies zem ūdens. Bet viļņi lēni šūpo koku zarus, starp kuriem līksmi šaudās mazas zivtiņas.
Tāda dīvaini pasakaina vide šonedēļ.