tāpēc arī nevajag ticēt nekam, jo tad arī nenāksies piedzīvot rūgto vilšanos. bet, ja tā padomā, tad jau visa cilvēkvienības dzīve sastāv no tādas kā vilšanās un atmelošanas procesiem. sākot ar bērnības atklāsmēm par bernu rašanos, kad jaunais gaisa maitātājs atklāj, ka bērni nāk nevis no kāpostiem, bet no visādām žvīgs žvāgs briku braku tipa izdarībām. jauno censoņu atklājumi, ka cilvji jau nemaz tik jauki nav un neviens tevi nesaprot un ka patiesībā nekam jau nav jēgas, nevis kā apgalvoja mamma, ka jēga ir labās mācības. un beidzot, sirmā vecumā saproti, ka viss tavs iepriekšējais skatījums ir bijis pilnīgs bulšits un bezsaturīgu ideju apvalks. ar katru periodu dzīvē sabrūk arvien jauna un jauna fundamentāla patiesība. galvenais jau ir ātri radīt ko jaunu tās vietā.
bet par vēsturi runājot, nav ko arī ticēt visādiem pseidovēsturniekiem un viņu skaistajiem, taču absolūti bezsaturīgajiem spriedelējumiem. un zeme vispār nav zeme, bet gan pelēkais zirnis, ko sendievs Pātrimps apēdis un pašlaik gremo pa savu lielo gremošanas traktu. a saule ir vienkārši vēdera gāzu radīta ugunsbumba, kas pamazām izdeg.