Par bibliotēkām
Domubiedru grupā izskanēja viedoklis, ka bibliotēkās negribas uzturēties, jo tur esot specifisks aromāts. Droši vien šis iespaids radies saistībā ar Nacionālo bibliotēku (brr, tas aromāts bija ļoti spīvs), bet vispār man ar lasītavām saistās ļoti gaišas atmiņas.

Kopš septiņu gadu vecuma piestaigāju uz vietējo Iļģuciema bibliotēku. Sākumā bērnu nodaļa bija strikti nošķirta no pieaugušo puses, un es atceros, kā gaidīju iespēju beidzot pārcelties no sīko gala uz tiem vēl neiepazītajiem plauktiem. Kad tas notika (lielais solis uz pubertātes pusi), drīz vien sāku ilgoties pēc vecajām bērnības grāmatām, jo tagad man bija liegts tās ņemt mājās un lasīt. Vēlāk sienas starp bērnību un pieaudzību tika nojauktas vārda tiešā nozīmē, bet tik un tā bija neliels kauns iet vandīties pa bērnu plauktiem. Maza radinieka parādīšanās bija kā īsta grāmatu dievu dāvana - tagad varu bezkaunīgi izmantot viņu kā aizsegu. Bet būtībā esmu staigājusi pa to zaļo paklāju dažādās tā inkarnācijās jau gandrīz divdesmit gadus un bibliotekāres redzēja mani izaugam. Bija pat sāpīgi, kad pirms gada kaut kādas reorganizācijas dēļ viņas visas no darba aizgāja un aiz lielā galda parādījās citas, kas uztraukušās bakstīja datora taustiņus un nervozi skraidīja apkārt, neļaudamas cilvēkiem pašiem likt no plauktiem izvilktās grāmatas atpakaļ ("jūs nezināt, kur ir īstā vieta!"). Katrā ziņā es tajā bibliotēkā jutos kā mājās, bet viņas bija svešinieces.

Vēlāk apsildīju degunu arī citās filiālēs; nepatīkamākā bija Svešvalodu bibliotēka, jo tur plaukti izvietoti tieši pretī stikla sienai, aiz kuras ir datori. Sajūta gluži kā akvārijā, nemitīgi esot citu cilvēku redzeslokā. Centrālā bibliotēka ir rosīga kā tirgus, Zemgales filiāle - nekas īpašs, bet no Rēzeknes bibliotēkas palicis iespaids par tualetes cienīgu apgaismojumu un augstiem slimnīcas plauktiem (varu gan maldīties, jo iespaids ir ļoti vājš). Bet visur ir gaišs, visur ir daudz grāmatu un lasošu cilvēku - kas gan tur nepatīkams?