šodien darbā ierados mehāniķiem cienīgā paskatā - abas rokas noķēpātas ar eļļu un kaut kā pat biju pamanījusies uzkleksēt arī sejai. Eh! no rīta sajutos šaušalīgi bezspēcīga, jo lielā ātrumā minoties uz darbu, ričukam pamanījās nokrist ķēde un iestrēgt starp zobratu un rāmi tik spēcīgi, ka pati nespēju izraut ārā. (bet es tak vienmēr visu pati varu).
neveiksmīgi nočakarējos krietnu brīdi, līdz sāku lūkoties pēc kāda pretējā dzimuma pārstāvja pēc palīdzības. par laimi viens pamanījās uzrasties pie horizonta un izpestīt no likstas. bet tagad sāp abas kājas, jo ķēdei noraujoties tās kārtīgi sasitu un uzmaucos virsū stūrei.
jes!! tas, lai nedomāju, ka pasakā dzīvoju! jo no rīta tiešām bija sajūta, ka lidoju vismaz metru virs zemes ( uz ceļu vajag skatīties, nevis pa mākoņiem lidināties).