bet zini, ko?
tas laikam ir egoistiski. tā, protams, neliekas, kad pati peros pa peļķēm un smejos, bet, kad gadās, ka pašai reizēm uznāk kaut kāds īgnums un gribas, lai visi turas pa gabalu, tad citos tas šausmīgi tracina.

foršāk īstenībā būtu kaut kādā meža ceļā pa dubļu lāmām lēkāt un mētāties ar čiekuriem. tad tur būtu tikai tie, kas grib šļakstīties, priecāties un pārāk skaļi smieties. un neviena cita īgņas.

starp citu, es šodien izlasīju baigi foršo joku. (arī kaut kur cibā)

zaķītis iet pa mežu, ierauga koka zarā pūci.
- sveika, pūce!
- es neesmu pūce. es esmu vāvere.
- bet tev ir tik lielas acis....
- es kakāju.

jā, nevaru nepiekrist, bet šodien ir tā diena, kad man tas nerūp.
un būtu forši arī mežā basām kājām, jūrā jau biju un tagad jūtu sekas- šķavas, klepus, iesnas. Tik un tā tas bija lieliski, tāpēc arī par to visu neraizējos.
"dzīve ir skaista, sakaista tā ir, dzīvosim to kopā" (tas tādā trlllallā meldiņā ;)