bet zini, ko?
tas laikam ir egoistiski. tā, protams, neliekas, kad pati peros pa peļķēm un smejos, bet, kad gadās, ka pašai reizēm uznāk kaut kāds īgnums un gribas, lai visi turas pa gabalu, tad citos tas šausmīgi tracina.

foršāk īstenībā būtu kaut kādā meža ceļā pa dubļu lāmām lēkāt un mētāties ar čiekuriem. tad tur būtu tikai tie, kas grib šļakstīties, priecāties un pārāk skaļi smieties. un neviena cita īgņas.

starp citu, es šodien izlasīju baigi foršo joku. (arī kaut kur cibā)

zaķītis iet pa mežu, ierauga koka zarā pūci.
- sveika, pūce!
- es neesmu pūce. es esmu vāvere.
- bet tev ir tik lielas acis....
- es kakāju.