Nju taa, taads labs laicinjs ir pagaajis kops seit kko raxtiiju, mana dziive ir apgriezusies ar kaajaam gaisaa, un pats sliktaakais, ka nezinu kaa to varu labot. Katru vakaru mirxtu asaraas - ne jau taapeec, ka man kaads ko buutu nodariijis, bet taapeec, ka es pati esmu sabojaajusi savu dziivi - es nevaru aizmirst pagaatni, lai kaa arii censos katru dienu to atceros, un tas mani dara traku. Es vairs nemaaku kontroleet savas emocijas arvien biezaak uzbraucu cilveekiem, kuriem iisteniibaa ar to nav nekaada sakara, bet man vajag kaadu ko vainot savaadaak es nojuugshos. Es nesaprotu kaa citiem var sagaadaat prieku pazemot citus un saapinaat. Es to ne saprotu, ne varu aizmirst, ne varu piedot. Taapeec nespeeju arii normaali sarunaaties ar tiem, kas mani ir noliidzinaajusi liidz ar zemi, lai tas arii bija pirms tik daudziem gadiem. Bija vieglaak, kad to ikdienaa neviens neatgaadinaaja, bet tagad kad dazi exemplaari ir atliidusi uz manu skolu maaciities, tad tiesaam to atceros ar vien vairaak un vairaak. Vieniigi man ir paveicies, ka man apkaart ir tik daudz manu miiljo cilveecinju, kas speej mani saprast.