Šodien sapratu cik sāpīgi būs, kad mācību gads beigsies un mana klase izšķirsies - katrs aizies savu ceļu. Šodien kāds negaidīts telefona zvans uzplēsa man sen sadzijušu rētu, pagājušo gad, kad šķīros no sava puiša uzrakstīju dzejoli, kas bija veltīts viņam:
Pret sienu, pret sienu
Es triecu to ziedu,
Ko man dāvāji Tu
Un uzspļauju tam,
Ar kāju to minu grīdā
It kā brauktu ar auto.
Tik lielas ir manas dusmas,
Jo man dāvini ziedu,
Bet tusē ar citu! Šodien to visu man lika atcerēties zvans no mana bijušā puiša un saruna, kas man likās aizdomīga - pēc gada ilgām pārdomām viņš ir sapratis, ka grib ar mani būt kopā. Tikai mazliet par vēlu viņš atjēdzās : (