Šo dienu es atcerēšos ilgi. Šodien mans mērķis bija palikt veselai, jo rīt mani draugi taisa gada lielāko tusu - ceru, kad būs riktīgi forši. Bet ne jau tāpēc es atcerēšos šo dienu, īstais iemesls ir šāds: ap 12:00 mājās mierīgi lasu vēsturi, līdz atskan zvans pie durvīm, atverot durvis biju šokēta, tur stāvēja viņš - Māris ar baltu rozi rokās, kā vienmēr smaidīgs un ar tekstu: čau, paņēmu brīvdienu, jo vajadzēja parunāties ar tevi. Nu tā mēs dažas stundas parunājāmies, līdz viņš teica, ka gribētu, lai es būtu viņa draudzene, no sākuma domāju, ka viņš joko, bet kad sapratu, kad viņš to domāja nopietni, tad nolēmām, ka varam jau pamēģināt. Vēl joprojām nespēju saprast kāpēc piekritu, ārprāc tagad man atkal ir draugs. Rīt mēs kopā iesim uz manu draugu rīkoto tusiņu, būs jāiemācās atkal piebremzēt ar uzvedību tusos. Vienīgā problēma ir tā, ka viņš vēl joprojām domā, ka man ir 19 gadu, nevarēju viņam pateikt, ka esmu melojosi, ka īstenībā man ir mazāk nekā 19. Bet ja jau es viņam esmu iepatikusies vai tad manam vecumam ir nozīme?! Ai nezinu kā būs tā būs! Sliktāk jau nevar būt kā attiecības ar Mareku!