Domas man neliek mieru. Tās izmanto mirkļa situāciju un uzbrūk.. No vienas puses pat labi, jo vairaak domas bāžas virsū, jo mazāk man par to visu gribas domāt, jo lielāks stimuls mācīties, jo tas nu ir veids kā atkratīties no domāšanas..
Gribējās sarakstīt visu, ko gribējās pateikt. Bet labāk paklusēšu. Pietiek jau. Par to jau ir pārāk daudz runāts.
Spilgtās atmiņās, ko izraisa attiecīgās dziesmas. It kā es atkal to 2h apli ietu vēlreiz, katra vieta, kurai gāju garām, katrs solis, katra sajūta, kā atdzīvojusies nāk, it kā es sēdētu estrādītē un kā tad būtu noderējušas salvetes, it kā es skatītos griestos un valdoties domātu, kas īsti notiek, lai beigās pasmaidītu smaidu, kurā neviens pat kripatiņu no tā visa nesaskatītu..

Kuš.. mācīties.