man pasaka "dūdotāji" un man paliek dīvaini skumji. Tiešām es iztikšu. Mākonis vēl nav pārgājis. Man gribas iemūžināt sajūtas, pateikt tās vārdos. Tad tās izskanētu, noklustu tālumā un pazustu. Pārietu. Varbūt.
Bet man tā gribētos, jo citādi iekšā kaut kas nepatīkami gruzd, un ik pa laikam dod par sevi ziņu. Ūdens spaini. Lielu. Lai var noslīcināt.
Var būt tas izdosies. Ja vispār paspēs notikt. Man galvenais ir vēl reizi pamēģināt, pirms likties mierā. Asociācija ar vēl vienu postošu vilni, kas ātri uznāks, ātri noplaks, un, kā jau pēdējais, neko aiz sevis neatstās.
"in the end we will only just remember how it feels" or how it felt.