Šodien nākot mājās no skolas, tad kad jau ir satumsis (ap 16) tieši pa ceļam kādu ēku rotāja ar gaismiņu virtenēm. Izskatījās tas tā- viens gaismiņu-vadu mudžeklis zemē pie strādniekvīra kājām un viena virtene bija izgritināta pa ietvi. Tāda gaismiņu stīga un galā ripulis. Gribējās iespiegties un kā tādam vabulim rokas iztiepjot doties pie gaismiņām. Spiedzu jau (ne tik skaļi kā būtu gribējies) un bik arī ķepas pastiepu, tikai neīstā kompānija.
Patīk man gaismiņas. Patīk, kad zemi, sienas, kokus un stabus apvij gaismiņu virtenes. Rodas sajūta, ka no visām pusēm raugās mazas, spožas laumiņas, spīdot katra par kādu cerību un raisot smaidus. Zinu, ka atkal tuvojas pasaka. Patīk man tās sajūtas. Notvert skatu. Sajūtas atcerēties/piedomāt klāt.
Laiks, kad var ļauties sapņiem un ignorēt citu nosodījumu. Gaismiņu laiks ir manējais.