Liekas, ka nu jau mana nosacītā "depresija" ir garām. Nu ja, tā iet, kad mazs apņemas pasācienus organizēt. Dumjā vainas sajūta, pārliekā atbildība par nu jau 'pieaugušiem' cilvēkiem. Bet ko tu padarīsi.. neapmierinātie radinieki. No vienas puses var viņus saprast, bet no otras puses, bojā man visu prieku. Nuu.. nenoliegšu, ka bija doma, ka pie šī depresīvā garstāvokļa bija vainīgs tas fakts, ka atgriezozs fairyland`ā. Bet fairyland deva tikai pozitīvas emocijas.. Bija jau dīvaini tur atgriezties, jo domāju, ka vairs uz turieni nebraukšu. Patīkami. atskaitot to, ka māsīcas uz visiem tiltiem iespiedzās un ievēlējās visu kaut ko. Es uz visiem tiem tiltiem neskaitāmas reizes jau esmu bijusi. Un vēl kas.. Kad es beidzot sapratīšu, ka nevar tā darīt. Nav prātīgi pirmoreiz gadā sēžoties uz riteņa mēģināt nobraukt 45+15km un cerēt, ka tam visam nebūs sāpīgas sekas un nevarēšana vēl kaut kur mīties.
dīvainīte..