aii.. atkal esmu mazlietiņ sasapņojusies. Tādu tiny-itsy-bitsy iemeslu visu laiku dod.. bet tas laikam normāli - cerība.
 Gh. Jāturas. Nav ko pārlieku izdomāt visu kaut ko.. fantāzija strādā, bet fantāzijai piepalīdz no malas. Nē nu.. nedrīkst tik ļoti ticēt! (bail) būs vēl atkal "kā vienmēr".
(tas tā, biki ne par tēmu)
Tāda sapņaina nopūta. Nerakstās tas ko biju domājusi rakstīt. Laikam tad nevajag to rakstīt.
Cik ļoti var ticēt? Cilvēkiem? Gribās jau, smuki būtu. (tikko atcerējos samērā zīmīgu manis izteiktu frāzi (ar mazliet izmisīgām asarām acīs, bet tā ka neviens nemanīja) pagājušo pavasari "kam tad var ticēt, ja ne viņam" (vārdu neteikšu) bija, ir viens cilvēks, kam es toreiz uzticējos pilnībā, nu, es domāju, tā, ka vairāk nav kur, likās, ka pasaule varētu sagrūt, bet nu šis cilvēks būs. Šī doma gan jau sāka pagaist, kad teicu to frāzi tas bija laikā, kad vēl biju tik dikti naiva, bet jau .. "pasaule sagruva".. eh.. pagaistiet saistītās domas un atmiņas, nemokiet mani! Toreiz es tā uzticējos cilvēkiem, draugiem, cilvēkiem ko uzskatīju (uzskatu) par draugiem. Nav šajā tekstā nekā zīmīga, nekādu uzbraucienu un aizvainojumu, tikai atmiņas. Nez kāpēc es iedomājos, ka kāds to uztvers kā uzbraucienu?! Paranoja.. Za jau teica "Mazs! Izbeidz vienreiz šitā domāt!" Kā man gribējās viņu samīļot.. bet kā lai es beidzu tā domāt, ja man šis uzskats ir ieēdies apziņā.. Lai nu kā, ļoti patiesi un uz mani attiecas vārdi no neatceros_kādas dziesmas, bet vārdi palika un es tos atceros : my enemies are not the ones i fear. Jo tagad es nebaidos no svešiem, bet no savējiem)
 Stop, stop, STOP!.. izbeic! besis atkal būs.. Gribu atkal mācēt smaidīt neparko, ar tādu entuziasmu runāt un darboties, ka varu aizraut arī citus, tā forši & pozitīvi..