mazliet vairāk nekā..
Man reiz (diezgan nesen) pateica, ka man jāpasaka lietas skaļi. Un nekādā gadījumā ne klusībā pie sevis. It kā zinātu, kādas sarunas risinās manā galvā klusākos brīžos. Mēģināju, nesanāca. Mēģināju, nedarbojās. Mēģināju, nebija forši un tāpat neticēju. Ir grūtības pateikt skaļi. Varbūt ne gluži tāpēc, ka skaļi. Bet tāpēc, ka tāpat. Jāpasaka uz āru - nevienam. Bet.. Tam kam sakāmais domāts, tāpat negribu teikt. Varbūt uzrakstīt? Par to, ka dikti sāpēja, par to grudge, kas acīmredzami vēl sēž iekšā. Par gļēvulību. Par šo ideju Saule teica, ka gaidīšu atbildi. Nevajag. Mans arguments - ir mazliet vairāk nekā mazliet dumji, ka vēljoprojām I`m holding the grudge. Un vēl dumjāk, tas, ka "a, ko padomās?".
Bet es zinu, ka tas ir jādabon ārā. I have to let go. I have cared more than enough. Maybe I should not care this time. As if I will see you again.
For me. This time.

I`m weird like that.