Sapnis nr 2
Vakar bija grūti iemigt. Domas nesās mežonīgā ātrumā un nebija stūrējamas. Kādu brīdi pacīnījos, līdz izdevās atslēgties.

Toties pēc tam sapnī redzēju draugu. Nu, to pašu, ko dzīvē neredz nemaz, bet sapņos - ik pa brīdim. Un šoreiz viņš bija atgriezies un es dabūju viņu satikt un kārtīgi samīļot. (te tā arī neierakstīju iepriekšējo sapni par draugu, kas starpcitu tika nosapņots salīdzinoši nesen. Tajā sapnī es pa gabalu redzēju, ka viņš atgriezās un tika sagaidīts kā slavenība. Bet tā arī nesatiku, jo pēc tam, kad nolēmu nelauzties cauri žurnālistu un fanu pūļiem, sapnis beidzās un es pamodos.) Un atkal es sapnī priecājos. Un pamostoties nopūtos. Sapnis ir un paliek tikai sapnis.

Tādas tās lietiņas.

Sak`, par ko var runāt vēlos vakaros ar nepazīstamiem cilvēkiem?