Keep watching skies..
Es varu runāt tikai par to, ko varu. Man nav tā, kas citiem. Tāpēc nevaru piedalīties tajās sarunās. Varu tikai klausīties. Nu, var jau arī neklausīties. Tajās lielo cilvēku sarunās. Un ik pa laikam, īstenībā - gandrīz vienmēr, sajūtās, kā jau ar sarunas sākumu, baigi krakšķēdama zeme atveras, un tas, kas sākumā bija plaisa, beigās ir pārtapis par pašiem savu lielo kanjonu. Stāvot otrā malā, varu tik vien kā klausīties un māt ar galvu. Es gribētu palikt tajā paša pusē, kur runātājs. Bet es, rādot debesīs, saku :"rūsa!.. Nu zibens bez pērkona. Tā ir rūsa! Nezkāpēc neviens nezina šito.." Pēcāk iekšēji sakožot zobus un nokarot galvu zinu, ka varu tikai klausīties. Runāt es vairs nevaru.
Pienāks diena, kad vairs nebūs drosmes pacelt roku pret debesīm un ievilkt elpu sakāmajam. Svarīgākais ir saglabāt spēju pacelt acis, lai ieraudzītu.

Vajadzēja būt bērnišķīgi sajūsminātam ierakstam par kosmiskām parādībām un visādu apstākļu sakritībām. Bet tas atnāks vēlāk.