Tīrīšana pužļu čupā
Vakar vai aizvakar iesāku nelielu pavasara tīrīšanu. Bija uznācis tāds vajag_darīt garstāvoklis. Pamazām metu ārā nevajadzīgo. Tāpat pie daudzām lietām gribas pieturēties. Tādēļ daļa paliek un daļa aiziet. Ar cerību, ka tā pa daļām vien lielākā daļa nevajadzīgā aizies. Itkā velk uz meditācijas pusi, bet negluži. Toties pie manis atnāca doma, ka mācos lēnām. Dažreiz šķiet, ka vienkārši negribu šo to saprast. Bet tur, tāpat kā tīrīšanas jomā, lietas notiek pamazām. Bišķītis tur, bišķītis te, kamēr salasās lielā bilde. Labāk lēnām, nekā vispār ne.. Puzles variants.
Tā varētu mani noraksturot šī vakara griezumā. Sēžot ierakušos lielas pulzes gabaliņu kaudzē. Priekšā stāv salikts rāmis, rāmī viens stūrītis un vidū divas izteiksmīgākās bildes daļas, pašas par sevi. Pārējais sagrābstīts ap mani. Čupā. Pati arī čupā. Rezultāts vienam izmisīgam mēģinājumam kaut ko vairāk saptast. Bet čupā neko jau nevar ieraudzīt. Čupā var tikai apjaust to, ka šādi viss tālāk netiks. Agrāk vai vēlāk apjausma atnāk. Un tad sāc pa vienam gabaliņus bīdīt nostāk, veidot grupas pēc kaut kādām sev vien saprotamām pazīmēm, vēlāk apskatot no citas puses arī pārbīdīt šurpu turpu. Un, kad kaut kāda kārība ir sasniegta, var mēģināt atkal sākt likt lielo bildi kopā. Zinot, ka ceļš nebūs viegls. Reizēm gadīsies ģeniālas atklāsmes, un vairāki gabaliņi sabīdīsies kopā. Citreiz būs jāizmēģina visi gabaliņi viens pēc otra. Varbūt pēdējais būs īstais, varbūt ne. Kaut kas palaists garām, kaut kas sajaukts. Un reizēm pēc milzu apjukuma momenta attapšos čupā. Varbūt vēl dusmīga, varbūt jau ar asarām acīs, varbūt spītīgas apmņēmības pilna tā vairs nedarīt. Bet lielākas vai mazākas čupas atgadīsies. Kamēr vien bilde nebūs gatava.
Tā nu es savā šīvakara čupā sēžu un esmu pasākusi bīdīt gabaliņus nostāk, lai pa jaunam apskatot, to kas ir manās rokās, izgaisinātu apjukumu un ķertos pie jauna plāna veidošana. Vecais vairs neder..