let the wind
Let it make me free.

Parasta pilsētas iela, apkārt augstas ēkas. Gaismas ir tieši tik daudz cik īpaši apmākušās dienās tieši pirms lietus. Nevienas mašīnas. It kā ir satinušies cilvēki, bet streipuļo gar malām, saplūduši ar fonu. Jo viss ir melnbalts. Patiesībā pelēks. No mugurpuses plosās vējš, no tām pašām lietus dienām. Tas kurš sākas tūlīt pēc dimdošā klusuma, kas tik pamanāmi mēdz iestāties pirms draudīgiem skatiem. Ielas vidū, matiem plandoties un cērtoties sejā, vējš pluina drēbes un piespiež likt nedrošus, nestabilus soļus uz priekšu. Sajūta ir tāda, ka tūlīt izraus iekšas un ļaus tām aizplivināties kaut kur tālu prom. Burtiski pūš cauri. Piemiegtām acīm, ar nelielu, savādu smaidu uz lūpām un fantastisku viegluma sajūtu ļauties.

Tādā vējā es gribētu pastāvēt.

(noskaņojuma mūzika)