mana pļava
es gribu pļavu. Lielu, zaļu pļavu. Mazliet krūmus tālu vienā pusē, grants ceļu tepat otrā malā. Un aiz tā ceļa pļava turpinās. Un es sēžu zālē, pieri un matus viegli noglāsta vējš un dzenā zāli un ziedus. Var dzirdēt krakšķam pērnos augus un kā zāles stiebri saskaras. Garām pabrauc auto, saceļot putekļu virpuļus uz sausā ceļa, kas nu dancā saulē līdz tiek izgaisināti pāri otrai pļavai. Bet es savā nodabā klusi un vilīgi pasmaidu, jo mani no ceļa nevar redzēt. Es esmu pati savs noslēpums. Plaukstā kārtojas apkārtējie ziedi. Katra puķe tiek noskatīta, izsekota un ar labām domām noplūkta. Vējā izlaužas dungas. Man patika tā dziesma, kas skanēja no auto. Gribas to vēl paturēt, tāpēc, nenodot savu atrašanos, sāku klusām dungot, ļaujoties puķu vilinājumam, jo izrādās - ne jau es izvēlos, bet tās uzrunā mani. Aiz paliek mazliet piemīta zāļu sliede. Viena dunga pārtop citā, ziedi krājas un gandrīz kā burvestībā apvienojas ar mazām, precīzām pirkstu kustībām. Līdz smaidot esmu sasniegusi pļavas vidu un man vajag auklu, kas palikusi ceļa malā. Tikai tagad pamanu, ka gaisma ir mainījusies - nu ja, saulīte lēnītiņām laižas zemāk. Tādas kā ēnas jau klīst apkārt un izliekas par zāli. Iekšā lēni viļņojas milzīgs prieks, ar pļavu esam viens. Sapurinos un cilpoju uz ceļa pusi. Vējš, kas smaržo pēc vasaras vakara mani apmulsinās un aizraus puspaceļam atpakaļ, kad mēģināšu saskatīt savu vainagoto atspulgu sadrumstalotu garām skrienošajos logos.

Papusei bijis, papusei izdomāts, bet sajūtās pavisam īsts.

Es gribu pļavu..