haunted
Nesen runāju par piedošanu un ar to saistīto savu egoismu. (nesen.. pirms mēneša :D). Cerētā palīdzība noslēgumam neatnāca. Pagātne kā parādījās - tā pazuda. Atstājot tādu saldsērīgu pēcgaršu. Viss kā vienmēr. Jo pirmsmēneša domas šodien man baigi uzkrita. Nu, nezinu kāpēc.
Ir tāda sajūta, ka I must/need to make peace with the shadows of my past. Bet jo vairāk par to domāju, jo vairāk man ir bail no tā, kas būs pēc tam. Varbūt dusmas un visas citas nelabās sajūtas (sadness, regrets, pain) ir tā iesēdējušās, ka baidos palikt bez tām. What will come of it when I let go.. Bet apzināti es baidos no rezultāta, kas var arī nebūt gaidītais. Iespējams, ka man nepieciešams vienkārši jebkāds rezultāts, pārmaiņas.

Vajag/nevajag..

Just no regrets. Suitcases of memories.