are those dreams?
Man nezkāpēc bija bail/nevēlēšanās (lai gan neviens no vārdiem neapraksta sajūtu pilnībā. Tas ir, it kā gribēt, bet tai pašā laikā (pazaudēju vārdu... man pēdējā laikā bieži pazūd vārdi un vēl biežāk nesanāk vārdi, kurus gribēju, vajadzēja) sajūta, ka nevajag) skatīties šo filmu. Varbūt bailes vilties. Nez.. tāda nesaprotama sajūta. Bet te, nu, es esmu. Noskatījos Inception, iedomājos, ka jūtos viena. Un tad iedomājos, ka šī ir jau kurā (otrā) filma par sapņiem. Un abas deva to domu pavedienu, kas jau kaut kad iepriekš man ir bijis. Pēc šīs, tas sanāk pavisam (sviestaini) piņķerīgi - staigājam mēs pa šo dzīvi kā aizmiguši, neko nemanot un nesaprotot, bet kā tu vari zināt, ka tas viss ir īsts? Man šķiet, ja turpināšu šo apdomāt, iebraukšu tur, kur negribu un nevajag. Bet te, nu es esmu..

Es vēl kaut ko gribēju teikt. Vai, nu, jau uzrakstīju, vai arī tas ir pazudis.

Un pie šī, nez kāpēc, pieskaņojas doma/lieta (pšs.. kā lai sauc lietas, kas nemaz nav lietas?!? Lat.val pavēlnieki! m?!), ka man lasot galvā iet bildes, filma, piedzīvojums. Kuru es pamanu tikai tad, kad pēkšņi attopos, ka redzu baltu lapu pilnu ar maziem burtiņiem. Tas ir ļoti pēkšņi un pabaisi. Man šķiet, kad es to kādam pastāstu, viņi ne līdz galam saprot, ko es ar to gribu teikt, ko tas patiesībā nozīmē (vai arī tā ir diezgan pašsaprotama parādība.. kā ir?).

Kā māsa teica: "Tad tāpēc tev patīk (insert one of my favorite book series)!"

un vēl es runājos ar sevi (sk augstāk) :D