some Saturday
Happy to say that I slept like a baby. Un dažreiz kaitina, ka filma ko pavisam nesen noskatījies tagad tiek rādīta pa tv.

Eh.. grūti būs. Man jau atkal nav, ko rakstīt, citiem vārdiem sakot - galvā nekas sakarīgs nenotiek. (..) Hmm.. man tikko kaut kas rakstāms ienāca prātā. (atkal tāda neliela 'deja vu' sajūta, ka esmu par to jau rakstījusi. varbūt esmu, bet tik pat labi esmu tikai domājusi, un ka to varētu uzrakstīt.. sakiet, ja sāku atkārtoties pat te ..) Apcerējums ir sakarīgs, bet vai nevajadzētu atstāt uz rītdienu? Bet tad, kas to zina, būs kas cits, ko rakstīt. Ja nu gadās? Kā jums ir ar to? Atliekat vai tomēr šodien?
Ķeroties vērsim pie ragiem, māsīcai rītā atzīmējama diena. Es uz savu vārdadienu pagājušo gad` (laikam tā bija tā diena) uzklāju galdu, tā pa smuko ar galdautu, istabā, nevis saspiestā versijā virtuvē. Gluži kā "senajās dienās" nebija, bet uz to pusi vilka, salīdzinot ar citām pēdējo gadu pasēdēšanām. Grezni šķīvji, rīki un smukās glāzes no sekcijas, jau minētie galdauti, katram sava vieta. Kārtīgi paēdieni, piemēram, zupiņa, bet pēc tam limonāde un kūka ar svecītēm. Visi sapucējušies, lielie runājas un smej`, sīkie satraukti, mazliet nēsājas apkārt, daudz dzīvojas zem galda, līdz lielais pasākums sākas. Kas tās bija par sajūtām. Tagad vienīgais, kas pēdējā laikā iezīmēja svinamdienas, ir kūka, vīnogas un attiecīgajos gadījumos manis izsitas svecītes. Nu, pat kūka sāk izpalikt. Ierodas tikai mājinieki un dažreiz arī pa kādai (no 2) māsīcai. Pff. degradācija. Izskatās, ka priecāties vairs nesanāk, bet kā mēs agrāk mācējām svinēt. Bērna atmiņās tās reizes paliek kā grandiozi notikumi. (vecums nenāk viens.. ':D') Tik daudz kas ir mainījies. Laikam jau tā ir daļa no pieaugšanas. Un tad sagribas atkārtot to prieku.
Man jau liekas, ka aizrunājos, bez sakarīgiem tektiem. Varbūt atlikt bija labāka doma.

Some saturday..