vienatbildīgs
maaan (dikti izteikts tumsnējs amerikāņu akcents).. es jūtos tik sasodīti viena.. To laikam sauc par atbildību. Kas jāuzņemās pašam. Neviens cits jau to neņems (kam gan citam tā ir vajadzīga).
Sēžu, ēdu vakariņas (baig veselīgi ēst pie datora, datoram sevišķi) un domāju par rakstīšanu (plašākā nozīmē), par atbildību un par to pašu arī. Un arī par to kāpēc tik mani tik ļoti biedē šī 'vienā' sajūta. Piedzīvota un izbaudīta tā jau ir bijusi. Jāsaprot, kas šinī mirklī ir tik īpašs, drīzāk citāds. Ik brīdi akli ar zobiem nagiem meklēju, klur ieķerties, pieķerties. Bet neviens atbalts nav pietiekami izturīgs un sabirst starp pirkstiem kā irdens smilšakmens. Kļūst vai smieklīga šī nu jau izmisīgā ķerstīšanās. Par sevi šādi smieties sāpīgi. Un mēs nonākam līdz ievada domai, par to, ka esmu viena savos lēmumos. Jo tie, paldies Dievam, Harijam Poteram, Moirai vai vēl kādam (<-liriskā atkāpe :D), ir mani lēmumi. Viena.
Laikam būšu nonākusi pie viena no pieaugšanas stūrakmeķiem. Jo to jau pieaugušie dara!? Apdomā atbildības smagumu. Negribās nevienu aizvainot, atbildības apjomā, sarežģītumā vai vienkārši tajā pašā. Nu, arī palika skumji, tā, ka negribu nevienu aizvainot, dēļ. Tā nebūs tā istākā doma, ko te un tagad iepīt. Jo nevari, un nevajadzētu arī gribēt būt citu vietā. Es reiz pukojos par izteicienu "būtu man tavas problēmas!". Nu negribi Tu manas problēmas, būtu Tu manā vietā, redzētu cik ļoti man tās sāp, lai arī cik necilas izskatītos. Apzinos, ka nevaru sūdzēties. Te laikam būs runa par cilvēku neiecietību un nevēlēšanos saprast. Pieņemt. Arī es šajā jautājumā tikai mācos, bet tas nenozīmē, ka nevajag pacensties.
Izskatās, ka būšu kļuvusi par vienu soli pieaugušāka. Cerēsim, virziens veidojas pareizais.

(ar mazu mulsu smaidu paraustu plecus, nez, ko vēl te var piebilst, kā ieraksta atvadu vārdus. secinājumus izdariet paši..)

Rīt 1. septembris (HA! - re ku atnāca arī beigu vārdi :)!)