sakritusī oma
Garstāvoklis sakrita. Un sagribējās uzrakstīt. Tik ierastais klupšanakmens - nezinu ko. Pāris dienas iepriekš bija doma rakstīt par to kā baidījos no Sauļas, jau kādu brīdi pirms viņa atgriezās. Par to, ka viņa varētu ko pateikt vai uzbraukt. Neprasi kāpēc, vienkārši reizēm sametās bail. Protams, pierādījās, ka baidīties nebija pilnīgi nekādas jēgas. Bet tāda interesanta sajūta - uztraukties par to, ko teiks mīļš un svarīgs cilvēks, par lietām ko esi sastrādājis.
Tagad par to vairs īsti vairs negribas rakstīt. Un par to kāpēc, manuprāt, sakrita garstāvoklis, arī ne.
:P esmu mazliet sabozies.