negaidītas atbildes
Skatos, ka daži lasītāji ir nozuduši no redzes loka. Godīgi sakot, brīnījos kā tādi uzradās un kāpē`? Ja jums pavisam no sirds būtu jāatbild vai jūs savus sabīdītos tekstus lasītu? M? (es te gribēju ar tādu mazu sarkatisku smiekliņu papurināt galvu: "ne tač!". Bet HA pašai, jo es mēdzu lasīt savu Cibu.) Tā, lūk, man iet ar sarkasmu :). Acīmredzot, citiem ar tā šķiet, kā ne kā viņi nozūd..
Ja nopietni, gribēju parunāt par atbildēm. Klīst te pa vienu labi zināmu portālu visādi joki, par Čaku Norisu, nu jau arī par Semīru Gerkānu :)). Bet manu uzmanību piesaistīja tas izteiciens par to, ka vieglāk ir pateikt, ka viss ir labi, nekā mēģināt skaidrot kāpēc gribas dauzīt galvu. Tas viss atsauca atmiņā filmu "Elizabethtown", no kuras nāk, manā galvā tik populārais izteiciens, "I`m fine." Tie kam ir gadījies redzēt filmu sapratīs, tie kas nav skatījušies - arī labi, palasiet to teicienu, kas pavīd starp Čaka un Semīra varoņdarbiem.
Vispār mīlīga filmiņa ar pāris ļoti jaukām idejām, kuras kādreiz varētu īstenot..

Cik bieži jums ir nācies teikt "I`m fine." ar tādu domu? Man dažas ir gadījies. Kopš noskatījos filmu. Pirms tam, mm.. nez, nepievērsu uzmanību.

Saku: "Reiz pienāks diena, kad maniem jautājumiem būs atbildes!", kaut prāts saka: "Varbūt..". Bet mans tik dzer rīta sula vakaros un atzīmē vārda patieso būtību - gan var, gan būs. Jo vajag pa reizei palasīt cilvēkus, tie pabrīnīsies, pasmaidīs vai tikai paraustīs plecus. Līdz domas aizklīdīs uz vakara saules pielietu pļavu. Labunakti