even the best fall
Tāda mīļa šī brīža dziesmiņa, kurai pat es mēģinu dziedāt līdzi. Piparmētru tēja (no lapām), vakara noskaņojums. Neatceros vai 3dienas vai 4dienas vakarā parādījās tāda viegla sajūta. Neizskaidrojama (negribu teikt nepamatota). Tad gribējās teikt, ka ir tā it kā mani aiz diegiem vilktu, kustinātu, bet ne tā kā rausta marioneti. Gaisīgi, nepiespiesti, kā pats to vēlētos. Kā stāvēt mežā ar saulainu dienu izgaismotajām ēnām, un elpot, tā it kā pirmīt ir dzīvots ar pusi plaušu. Svaigais gaiss aizņem visu tavu telpu. (piparmētras nomāc domu, tur jāsmaržo pēc slapjām sūnām un koku mizas).
To tā nevar pateikt, pat ja es runātu pusi dienas. Formulēšanas mēģinājumus radās iepriekš rakstītais. Bet tikai bildēs, ar sajūtām. Un pašreizējam garstāvokliem piestāv šī dziesma. Akustiski.
Šovakar atkal varēs aizmigt.