it kā neviens..
Gribēju rakstīt par to kā uzmanot muguru ieguvu sarkanu punci. Bet iepriekš aizlasījos vecās domas. Diezgan aizraujoši.
Un tad man sagribējās uzrakstīt "I love you so much!". Ceru, ka pamazām sāksi apjaust cik ļoti daudz. Jo faktu, kā tādu zini.
Un tad pa ceļam uz šejieni palasījos "Sveicienu pesimistiem". Vēl viens cilvēks, ko patiesībā nepazīstu. Viņa sakāmais, lai arī cik ļoti skarbs neliktos, ar savu beigu teikumu pieslējās iepriekšējai domai tik ļoti, ka bez tā negribas iztikt.
"Mīli, it kā Tev neviens nekad nebūtu darījis pāri, dejo, it kā neviens Tevi nenovērotu, dziedi, it kā neviens neklausītos, dzīvo, it kā debesis būtu uz zemes."
Skatoties uz vārdiem, izlaužas pa mazam smaidam.
vēlās domas atkal pārņem mani. pazudīšu, ļaušos. :)