NEgribu!
Nav jau tā pati labākā lieta, ko darīt, tā negribēšana.
Es kaut kur izlasīju tādu labu lietu, ka sevi vajagot motivēt, neskaņot sev iestāstīt kaut ko ar pozitīvām lietām un nevis ar noliegumiem. Vajagot ~ tā: nevis "es negribu iet uz to tizlo skolu", bet "es gribu palikt foršajās mājās". Un vēl nevajag sevi žēlot, tas ir : vai vai cik man ir slikti, vai kā man neiet, ak es nabadziņš utt utjp. Tas ir tieši tas, ko es tagad daru. Es pat ļoti skaidri apzinos, ka nu nevajag tā. Bet tas ir ļoti "viegli" izdarāms ( lai gan šitās arī ir tikai atrunas, galvenais jau vajag mēģināt, nevis, ak tas ir tik grūti, es nevarēš, es nevaru... labāk nedarīt) Tā jau protams būtu viss vieglāk, nedarīt nevarēt. Bet es gribu lai man ir labi, lai es atkal smaidiitu pa labi un pa kreisi, viesadiem druumajiem kristu uz nerviem ar savu smaidīšanu, gribu būt laimīga (ja tā padomā es esmu laimīga, viskaut kas man ir un ir labi, bet tomēr gribās to tiny little thing arī, kas nemaz tik mazītiņa nav!)
Bij man kalns ar sapņiem, visādi jauki, mīļi un arī pavisam nopietni. Tagad sēžu un skatos kā tie sapņi gaist un plēn, iekšā kaut kas ik pa laiciņam sāk panikot, nezins, ko lai ķer, ko lai grābj. Burciņas ar vāciņiem meklēt un savēdināt iekšā tu savus sapņus? Tikai skatīties uz tādiem pabāliem nav īsti tas. Tāpēc tikai sēžu. Slēpties gribas, jēga? Es domāju, nav. Paliek tikai viens jautājums, ko darīt?
Man tikko teica, ka gribēt nav labi jo var nedabūt, labāk ir negribēt un viss ir ok, lai gan nosprieda teicējs, ka negribēt un dabūt ir vēl nelabāk.
I wish for... :)
[gribēju besīgu ierakstu, sanāca pārgudrais]