Ko tik nevar atrast
Šodien ķēros pie istabas atbrīvošanas no visa kā. Secināju, ka man ir ļoti daudz visvisādu krāmu sakrājušies. Sevišķi pēdējā laikā ir sanācis domāt par to, ka daudziem cilvēkiem ir tendence krāt un vākt. Tai skaitā manai ģimenei. Uf, cik reizēm tas ir apgrūtinoši! Un visas sakrātās, savāktās lietas tevi velk pie zemes, nospiež. Pagājušo nedēļ sāku šķirot papīrus, daudz izmetu ārā. Un arī šodien izmetu daudz ārā. Zinu, ka vajadzēja vairāk. Bet pamazām. Ceru, ka ļoti drīz varēšu uzelpot. Jo krāmi bija kļuvuši par nastu. Rokoties pa vecajiem plānotājiem atradu fotogrāfiju. Tas gan bija pārsteigums, jo biju pilnībā aizmirsusi, ka man vispār kādreiz šāds foto ir bijis. Vecs foto, ko gadus atpakaļ man piešķīra paziņa. Neatceros vairs kamdēļ un kādā sakarā. Pablenzu uz fotogrāfiju un beigās sapratu, ka nezin, ko ar to iesākt. Kontakts ar šo paziņu jau sen kā ir izkūpējis. Atmiņas par jautriem laikiem gan uzjundīja :D.