Dievinu Ziemu un mīlu Vasaru
Dievinu Ziemu un mīlu Vasaru. Lielākais prieks ir izpikoties līdz sniegs sabirst aiz apkakles un novelties tik baltam kā sniegavīram un pēc tam tikt iekšā, pieglausties pie mūrīša dzerot tēju un sildīt ķepas un pekas. Velties pa pļavām visu dienu, rakties pa māliem, lai pēc tam ar degunu pa priekšu iejauktos dīķī, un vēlā vakarā sēdēt ar tējas krūzi rokā šūpolēs un vērot kā saulīte riet. Patīk Rudens un aizkustina Pavasaris. Jautrākais ir izspārdīt kritušās lapas, mētāties ar zīlēm un dzenāt sēnes pa krūmiem un grāvjiem, lai pēc tam tās pieēstos līdz ūkai. Lēkāt pa peļķēm pilsētas centrā pēc pirmā siltā lietus, vērot kā uzdīgst pirmie krokusi un plaukst lapas bērzos.
Patīk kā samržo mežš, vasaras vakari un sals. Patīk sajūtas, kad pirksti aizskar ziedus, lietus notek gar vaigu un sniegpārslas izkūst un lūpām.

Kaut kā tā.. Pietrūkst man sniega.