Vakarnakt, taisot salātus un uzkodas šodienas nelielajam klases salidojumam savā miniatūrajā dzīvoklītī,  uzslēdzos uz mierīgas mūzikas kādā no radio stacijām. Pēc brīža, atskanot džinglam, sapratu, ka tas ir Kristīgais Radio, pēc vēl vienas dziesmas sāka skanēt kāds raidījums. Raidījums veltīts atkarībās nonākušajiem - "hmm...", es nodomāju  - "labi, ka ir kāds, kas par viņiem aizdomājās un izglītojošā līmenī runā par šādām lietām, bet no otras puses, vai galīgākais dzērājs tiešām spēs ieslēgt radio, pie tam tieši šo staciju?" Aizgaiņāju šīs domas, pārmetot sev par mūžīgo skepsi visās lietās, un atgādināju sev, ka atkarības var būt dažādas - ne tikai alkoholisms, bet arī tādas, kur smadzenes netiek tik vitāli bojātas. Cilvēks var būt atkarīgs arī no otra cilvēka, vai no ieraduma – piemēram, televizora vai datora - it kā pats varbūt ar prātu saprot, ka ir atkarīgs, bet ārā netiek, ir kā "pielipis". Un galu galā, ja ne pats atkarīgais, tad varbūt līdz-atkarīgais meklētu palīdzību... Mana mūžīgā problēma - pārāk daudz domāt par lietu dabu.

Raidījums bija par zaudējumiem. Par to, kas notiek ar cilvēku, kad viņš kaut ko zaudē - zaudēt var vis kaut ko - maku, cilvēku, apstākļus, darbu, ieradumu, utt.

Vai Tu zini kāds ir pirmais zaudējums cilvēka dzīvē? Mātes klēpis! Cilvēka pirmais zaudējums, kurā viņš pēc deviņiem mēnešiem zaudē visu - komfortu, apstākļus, neatkarību (vai teiksim otrādāk - dzīvošanu uz otra organisma bāzes (nevēlos to saukt bioloģiski) ). Un pirmais protesta sauciens ir pirmais raudiens. Jā, sanāk, ka no pirmā elpas vilciena mēs jau pret kaut ko esam protestējuši.

Bez zaudējumiem nevar būt attīstība. Ja mēs nezaudētu mātes klēpi, tad mēs nekad nekļūtu patstāvīgi un neiegūtu visas tās iespējas, kuras mums var būt kā neatkarīgiem cilvēkiem, ja mēs nezaudētu nevainību, mēs nekad nevarētu tikt pie bērniem, ja mēs nezaudētu ieradumus, mēs neaudzinātu savu raksturu... Jā, būtībā visu zaudējumu "ieguvums" būtībā ir rakstura stiprināšana, emocionālās noturības "treniņš" - un jā, mūsu garīgā disciplīna.

Lai vieglāk izprastu zaudējumu anatomiju, lietderīgi apskatīt sēru piecas fāzes.

1.Noliegums. (Negribu ticēt, neticu, nepieņemu)

2.Dusmas

3.Kompromisa fāze (Izejas meklējums – īslaicīgs, nerisina zaudējumu, tikai mazina sāpes. Zaudējot cilvēku - skatās bildes, mēģinot atmest dzeršanu - dzer mazāk, zaudējot darbu - piepelnīties kaut kur, haltūras, u.tml.)

4.Nelaimīguma fāze. (Palikt maziņam, neredzamam. "Lieciet mani mierā, man ir sūdīgi". Neinteresējas neparko. Neiet ārā no mājas. Kļūst vienaldzīgs par visu, staigā visu dienu pidžamā, aizkarus neattaisa. Guļ visu dienu. Emocionāla frustrācija. Līdzcilvēku uzdevums ir līdzcietība, ieinteresētība. Ja kaimiņš, kurš katru dienu sveicina tevi, kamēr tu čurini savu suni zem viņa loga - jau trešo dienu neizrāda nekādas dzīvības pazīmes apkārtējā pasaulē - piezvani pie durvīm un apjautājies! Piedāvā palīdzību pat tad, ja cilvēks saka, ka to nevajag. Dot cilvēkam iespēju iziet no vides, kurā visu laiku sēro).

5.Akceptēšana. (Samierināšanās, pieņemšana. "Kas bijis, bijis, un pat tad, ja nebūs tā kā agrāk, dzīve tāpat turpinās")

Ja tā padomā, kam cik daudz "šērām" neesmu gājusi cauri, ja analizē šīs sēru 5 fāzu emocijas manā dzīvē. Sākot no tā, ka reizēm nevaru pieņemt savu muļķību, beidzot ar to, ka, bāc, gandrīz divus gadus esmu sērojusi par šķiršanos, kas, kā likās, nemaz mani "neuztrauc". Vot tā.