Viņa lūdza Dievu.
Es nezinu, vai to pašu, kuru es, un nevaru spriest, vai mēs par Dievu domājam līdzīgi, bet kaut kas tajā bija citāds, kā tajās lūgšanās, kuras svētdienas rītā skan dievkalpojuma rečetatīvā vai manās cieņpilnajās mokās pirms gulētiešanas un pēc pamošanās . Es sajutos neērti. Viņa manā priekšā stāvēja kaila. Vārdi – tieši un trāpīgi, kā pildspalvas gals skrāpēja vārdus manā saprašanā un uz brīdi es sajutos kā papīrs, kam apzinātā sagadīšanās kārtā ļauts nest “to jebko”. Bet varbūt man būtu bijis jājūtas kā Dievam – Viņš taču dzird to pašu? Tik ļoti var atkailināt tikai vārdi, kad tiek teikts vairāk par to, ko dzirdēt ir ērti. Viņa neteica neko vairāk kā patiesību un nelūdza neko vairāk, kā vien spēt to pieņemt. Patiesība ir mulsinoša, kad tā ir kaila. Un es brīnos, ka cilvēki spēj būt tik mierīgi Dieva priekšā, jo Dieva priekšā mēs taču visi esam…kaili.