Garastāvoklis:

sympathetic

Vectētiņ,
Tu esi un tai pat laikā Tevis nav.
Tu šodien beidzi rakstīt savu vēstuli mūsu atmiņu atvilknēm.
Tu esi – Tu esi tur pat, kur tu vēl tik nesen krāmēji malku, kūri krāsni un veldzējies ar alus kausu –
Tu tur esi- tik skaidri tur esi atmiņā manā.

Un tai pat laikā – Tevis nav.
Tava dvēsele klusi, bet cēli
Savas zemes drēbes atstāja malā,
Un pārtapa putnu čalās jūlija pielietā gaisā.

Un tāda smeldzīga sajūta ir dvēselei mācīties just nevis redzēt-
Es noriju asaras ar kumosu gaisa,
Un atmetot galvu atpakaļ redzu – krīt zvaigzne-
Es zinu, es jūtu – tas Tu – man labu vēli!

Tu esi un tai pat laikā – Tevis nav.
Vai aiziet ir viegli?
Vai viegli ir palikt?
Varbūt būt ir grūtāk kā nebūt,
Zināt, ka esi ir, grūtak, kā to, kā nezināt –
Vai zini?
Tu esi un neesi un tas viss ir dzīvs veselums, viens vienots
Un laikam saprast, ka esi, ir grūtāk, kā vienkārši-
BŪT.