tas ir viss ir raksturojams ar vienu vārdu: nostaļģija! es gribu sev garus matus un cholku, taa kaa pirmajaa kursaa. es gribu to visu, kas notika pirms es viņus satiku. un es gribu veelreiz to riitu, kad es pamodos ar zilumiem uz kaajaam un raudāju par katri nieku. es laikam pat tā īsti neko negribu mainīt. un arī vakardienu un rītdienu pēc kāda laika es gribēšu vēlreiz.
atradu šodien bildi, kura uzņemta jūlija vidū. pēc tam un pirms tam! tik ļoti pa vidu visam kam tādam, kas baigi daudz pārmaiņas ieviesis. es tajā bildē esmu izkrāmējusi no somas kādas 8 tukšas cigarešu paciņas, zināma daļa no tā, ko es izlietoju strādājot nometnē. tas ir vienā no pirmajām dienām, kad bija beigušies +35 grādi un bija tikai apm 23 un likās aukts. un viss bija beidzies. neticami pozitīvi.

un katra tāda pavisam nenozīmīga diena noved pie situācijas, kāda ir tagad. tādas dienas savieno dzīves posmus. kad kaut kas ir vieksmīgi beidzies un nekas jauns vēl īsti nav sācies. tāds tukšais periods savā ziņā. un kaut kas tomēr tajā visā ir skaists.

sasodīts, cik ilgi vēl es ordeņošu pagātni? nožēlojami. jo? JO tas ir nokavēto, garām palaisto, nepiepildīto iespēju laikmets.