Tā grāmata man lieka atcerēties lietas, kas it kā ir atmiņā, bet ne ikdienas lietojumā. vai eksistē tikai kā izteiciens, nevis kā reāli notikumi. Pavisam nesen mūzikas lit. par nirvanu runājām. beigās teicu - "jā, jā, un jūsu solfedžo skolotāja arī mēdza ieiet savā istabā, izslēgt gaismu, apsēsties uz gultas malas ar noliektu galvu, un klausīties nirvanu." Tikai tagad es atkal atceros kā paīstam tas bija. Kā lejā smaržoja cepti kartupeļi, kā es tikko biju mēģinājusi, atkal, iemīcīt kaķi mugursomā, un tad nolēmu ieiet pie Zanes, jo nebija, ko darīt. Tur, kā vienmēr bija bardaks, viņa sēdēja, man likās, ka raud. man bija kādi 9 vai 10 gadi, es neko vispār dzīvē nesapratu, man tajā laikā bija arī iedomu zoo dārzs pie mājas, kurā dzīvoja runājoši zvēri (!!!) un es viņai prasīju - ko dari? - klausos mūziku! come on, klausos mūziku. Tagad twiterī lasu, ka daži 15 gadnieki, mani skolēni, tā dara. man likās, ka mūziku vairs neviens klausās, tā vienkārši skan. Toreiz Zane klausījās mūziku, un man likās, ka nekas foršāks nevar būt. Kaseti,kas jau bija salīmēta ar nagu laku, bija iedevis Reinis, kurš tolaik likās stilīgākais džeks pasaulē, bet tagad smaidīdams saka, ka viņš esot gana izglītots, lai būtu Latvijas dzelzceļa, vai kādā tur valdē.
Turpinājums bija dabisks - ko klausies? - nirvanu. pirmo reizi dzīvē šo vārdu dzirdēju, bet teicu - o, man patīk.
Nākamā diena, vai nedēļa, protams, bija vēl pašsaprotamāka. tā kā man skola beidzās daudz ātrāk kā Zanei, varēju aiziet mājās pirmā. savilkt Zanes stilīgās drēbes, sacept kartupeļus eļļā un nosaukt tos par "frī", paņemt Zanes kaseti, savu maģīti un doties pie Elīnas, iepazīstināt ar jauno atklājumu. Maģītis nebija no vieglajiem un ārā bija dziļš sniegs, vai pamatīgi dubļi, katrā ziņā nebija vasara, un iet bija grūti. Maģītis bija milzīgs, pelēks. drīzāk pastriprinātājs ar mini atveri kasetei. caur tā skaļruni es biju dzirdējusi Pink Floyd un Pulp - common people, kam skanot, tētis bija dejojis savu dīvaino rokenkola deju, reizēm ar soltu rokās. Lai vai kā, aizvilku līdz Elīnai, ēdēm tos aukstos kartupeļus, un slavējām, skanēja Nirvana un mēs lēkājām pa gultu. šo skatu brīvi redzu no malas, kaut arī nekad to savām acīm no malas neesmu redzējusi. Tas bija lieliski, mēs bijām tiešām priecīgas. Mēs mēģinājām šo notikumu atkārtot, bet tas nekad vairs nebija tāds pats.
Neatceros, vai dabūju brāzienu no Zanes, ka biju ņēmusi to kaseti, bet turpmāk, kad pavēru viņas istabas durvis, un redzēju (nevis dzirdēju!), ka viņa klausās mūziku, mēģināju būt klusa, netraucēt, lai man atļauj palikt, un klausīties kopā ar viņu.