man ļoti patīk, ka uz mani joprojām, un visdrīzāk, visu turpmāko dzīvi attieksies skolēnu brīvlaiki :) tik forši, ka tā marta beigās pēkšņi ir pilnīgi brīva nedēļa. piemēram, rīt iesim uz zooloģisko dārzu! Bet tomēr vislabākie brīvlaiki, manā atmiņā, bija tie, kad es braucu pieskatīt Koknesē māju un zvērus. Kad Norcis vēl bija dzīvs. Applūda pagrabs, bet tik un tā Koknese pavasaris bija satriecoši skaists. Puaro filmas lvt1, garas pastaigas ar abiem suņiem parkā, un Dūda vēl bija mazs duraciņš, kas skrēja pakaļ Norcim, un nebija jāved saitē. Un tad īsi pirms saulrieta gājām gar pirti, pāri uzartam laukam, viss smaržoja vienkārši pēc dabas, un man likās, ka es tā varētu dzīvot mūžīgi. Laukos ar suņiem un kaķiem un gumijas zābakos, dažus izmērus par lielu. Un uz brīvlaika beigām atbrauca Ervīns, beidzot izspēlējis visus savus koncertus, un finālā Zane un Endijs no kārtējā ceļojumu atveda mājās tēti un mammu, un es varēju likt galdā savu speciālo veģetāro lazanju, kurai parasti kāda plāksne bija palikusi cieta, bet visi tāpat slavēja un ēda.
Pirms 2 gadiem pavasara brīvlaika pēdējā dienā Norcis nomira. Viņš ir apglabāts zem lielā ozola parka malā, ar skatu uz labāko vietu pasaulē - mūsu māju. Kad nokusīs sniegs, tur ziedēs vizbulītes, kā katru gadu.