Man šķiet, ka Jūs nonākat pretrunās.
Pirmkārt, Jūs kā vairums vietējo literātu nespējat paskatīties kritiski pret to, kas tiek apmaksāts no nodokļu maksātāju kabatām. Piemēram, LT, kas nepiedāvā jaunus kritiķus vai arī paņem tos, kas jau ir "pārbaudīti" citos izdevumos un portālos. Šķiet, ka ar to viņu problemātiskums arī beidzas. Ko gan var gribēt no izdevuma, kas "velk" visu periodisko izdevumu misiju uz savas četrreiz gadā pazibošās muguras. Taču Domuzīme varētu būt drusku labāks izdevums, ņemot vērā iepriekšējo izdevumu veiksmīgo/neveiksmīgo pieredzi, galu galā, ņemot vērā jau pastāvošo izdevumu formātu. Domuzīme neievieš neko būtiski jaunu, pilnībā konceptuāli kopējot LT un pat neveiksmīgo Tīrrakstu. Atšķirība tikai tajā, ka Domuzīme ir pilnībā Langas simpātijas laizošs, tas publicē KKF literārās komisijas rakstu jau pirmajā numurā (iztapīgi nosaucot viņu par viedokļa līderi), tad otrajā parādās jau citi Langas teksti un rodas sajūta, ka nākamajā tas turpināsies, lai gan Langa šoreiz nevar būt ne Hitlers, ne Staļins, ne Ulmanis, kuru vajadzētu cildināt. Un tomēr viņu ceļ un cildina, it kā viņa nebūtu arī LT redakolēģijā iesaistīta, it kā viņa nebūtu atklāti subjektīva, strīdīga persona, no kuras labāk norobežoties, nevis kurai pakaļu laizīt. Protams, tas ir tad, ja Domuzīme sevi tiešām taisītu kā liberālu, nevis labēji nacionālistisku literāru izdevumu.

Otrkārt, gari teksti internetā ir tas pats kas gari teksti žurnālos. Kāda nozīme publicēt romāna fragmentu žurnālā? Kāpec tur nav stāsts vai dzejolis? Tā tas izskatās pēc tās pašas elkdievības, kas Langas gadījumā. Un vēl tas izskatās pēc meliem relīzē, kas acīmrdzot ir koncentrāts no formāli uzrakstīta projekta apraksta: "trūks trūks, nekas cits jau nav, nav kur likt stāstus topošajiem talantiem". Žoludei nav kur likt stāstus? Vienai no ražīgākajiem LV autoriem, kas uzraksta vidēji vienu romānu gadā? (tas ir daudz, ja kas) Repšes romāns netiks pirkts, ja nenopublicēs periodikā? Kāda būs šīs publikācijas vērtība, kad pilnu versiju jau varēs nopirkt vai dabūt biblenē? Varbūt drīzāk tā ir draudzība ar izdevniecību, kas šo romānu gaida? Kādēļ man jāmaksā par šo draudzību? Kur ir mani jaunie, talantīgie, neatzītie ģēniji? Varbūt būsim atklāti - to nav vai arī ar tiem ir ļoti pamatīgi jāpastrādā, lai publicētu?
Un par Ezeriņu un Poruku otrajā numurā es pat nezinu ko domāt. Ģeniāls naudas ietaupīšanas līdzeklis. Stāsti ir labi bez šaubām. Bet vai izdevumam, kas nebūt neatrodas bankrota situācijā, būtu jācenšas ietaupīt uz klasiķu kaulu pamata?

Treškārt, es nesaprotu, kopš kura laika internetā kko ir grūtāk atrast, nekā noputējušā grāmatu plauktā. Vecas publikācijas, kuru nosaukumu ir grūti atcerēties, var atrast tikai elektroniski. Vai Jūs nekad neesat kko meklējusi pētnieciskiem mērķiem? Un par interneta cache arī nav dzirdēts? Un kuri tad ir tie ātri zūdošie portāli, kuros publicēto vairs nevar atrast? Protams, ja mūsu lielā un greznā bibliotēka nebūtu tika snobiska un ķertos ari pie interneta publikāciju fiksēšanas, argumenti šeit vispār būtu lieki. Arī tas, ka šī diskusija, kurā man noteikti nav ne mazākā taisnība, jo pašlaik vēršos pie slavenas rakstnieces, notiek internetā, ir kkāds izsmiekls.