Nu nav tie 300 eur patīkami par kuratora darbu, tiešām, nav. Tas ir gemorojs un daudzu stundu darbs (un ar Feldbergu jau arī nav baigi vienkārši), visas tās meitenes normāli kapās par vairāk kā 300 eur, gočpendel. Es par 300 eur uzņemtos kūrēt, nezinu, mazu stundentu izstādi vienā zālē, kura ilgtu 3 dienas. Par šādām summām tādus darbus var darīt tikai cilvēki ar misijas apziņu, kā lielākā daļa kultūras darbieku. Tiklīdz tu uz savu laiku sāc skatīties kā uz biznesa resursu, tev no kultūras ir jāiet prom. Nu, tas tā, liriska atkāpe.

Par performancēm. Redzi, tas ir subjektīvs faktors, kura lietderība nav tiešā veidā ROI ciparos izmērāma, bet, ja par Feldbergu – jā, es domāju, ka viņam ir lieliski projekti, un kaut vai pats fakts, ka viņš kaut kādā Latvijas pakaļā uztaisa izcilu open-air mākslas telpu, ir ko vērts. Man nav gadījies ierasties Pedvālē tādā brīdī, kad tur nebūtu citu cilvēku, toties daudzos muzejos Rīgas centrā tā ir gadījies gan. Es pieņemu, ka daudzi varbūt arī nesaprot, kas tur ir vērtīgs šādās performancēs, bet nu ar mākslu nekad arī nebūs tā, ka visi sapratīs. Līdzīgi kā ar teātra izrādi – kāds pakaifo un piedzīvo transcendenci, kāds pasaka, ka sūds. Pazīstu daudzus inteliģentus cilvēkus, kuri pilnā nopietnībā jautā, kas tik labs ir Purvītī, līdz ar to jautājumam par akmeņu projekta lietderīgumu var pretnostatīt to, vai valstij būtu jāiepērk kaut kādi vecmeistaru darbi (un vēl valsts caur muzejiem iepērk arī jaunos māksliniekus, iedomājies?). Demokrātiskas valsts priekšrocība ir tā, ka iespēju robežās tiek atbalstīti dažādi projekti, ne tikai pasūtījuma darbi vai baznīcu durvju restaurācijas.