Savas pārdomas jau uzrakstīju. Problēma nav lielajos vai mazajos pabalstos, sliktajos darba apstākļos - problēma ir 25-45 gadīgos (da kaut vai līdz 55gadiem) mazkvalificētajos strādniekos ar parasti nekādu izglītību.
Pirms 20 gadiem viņi bija jauni un stipri - ko viņi tolaik darīja, lai šodien nebūtu jāstāv pie konveijera? Kā motivēt cilvēkus šodien kaut ko darīt, lai pēc 20 gadiem mēs nelasītu šādus stāstus par saviem paziņām no šodienas - vai pat par sevi?