Dažreiz ir vienkārši jātic un jāpaļaujas. Un viennozīmīgi ir jārunā vairāk labais.
Ja ir runa par darbu: tad, kad es saņemu papildus pienākumus (amatu, algu etc), tad nav vietā šaubīties un jautāt vai es to spēšu. Ja reiz es piekritu un priekšnieks piekrita, tad spēšu. Un tas ir forši. Un ir jālepojas. End of story.
Ja ir runa par izklaidēm: tad, kad tu palecies ar moci šitik labi (vai es ielieku kērlingakmeni canadian-style), tad nav jābaiļojas par iespējamību paņemt bieti. Ja reiz tu brauc, tu zini, ko dari un kaut arī gadīties var visādi, tā ir tava izvēle. Un tas ir forši. End of story.
.. un dažreiz ir forši pateikt kaut ko labu tāpat vien. Kaut par mazām lietiņām, kas neuzliktu nekādas atbildības un stresus par to, ka nākamreiz nesanāks tik kruti.