Tā kā šodien laboratorijā nebij īsti ko darīt man, tad aizminos līdz Vecāķiem un aizgāju līdz pludmalei pakairināt ādu ar UV starojumu un atklāt peldsezonu. Sagaidīju mājās radus, pačaloju ar viņiem, aplaupīju darziņu, piemontējām ritenim groziņu, lai katrupeļus, gurķus un puķītes vieglāk aizvest. Pēc tam jau saklausījusies draudus par laikapstāķļiem, minos pie mammas ciemā un tad mājās ar domu vai paspēšu pirms negaisa, vai izmirkšu un saķeršu plaušu karsoni. Tagad gaidu, kad melanocīti saražos melanīnu un aizsūtīs uz keratinocītiem. Pagaidām ļoti izstaroju siltumu, tātad kaut kas tajās šūnās notiek. Vairs nevarēšu lepoties ar oriģinālo laboratorijas iedegumu.
Pirmdien paredzēta pasēdēšana ar klasesbiedriem. No vienas puses - varētu jau aizdoties satikt un pačalot kas kuram dzīvē jauns. No otras - tāpat jau visu var uzzināt FB profilos un instagram bildītēs - kas ar ko precējies, cik kuram bērnu, kur kurš aizceļojis un kādus varoņdarbus paveicis. Nav jau tā, ka kādreiz būtu tik labos draugos ar viņiem bijusi. Jāpadomā.
Vakar izlasīju pēdējo Nightrunner grāmatu. Diezgan švaks nobeigums man likās, bet tie tēli vienmēr sirsniņā paliks (es ceru).
Mēģināju lasīt jauno grāmatu francu valodā (gudrais Kindle jau automātiski ielādē skaidrojošo vārdīcu attiecīgajā valodā). Bet bez fr-en vai fr-lv neko nesapratīšu, kas nozīmē, ka būs vien jālasa datorā ar google transleiteri blakus logā.
Gaidu jauno semestri jaunajā mājā.
Rīt atkal jānodod asinis zinātniskiem eksperimentiem. Jāiet gulēt būtu, bet vēl nē.