Daudzas reizes mēģināju rakstīt un dzēsu, rakstīju un dzēsu, centos pēc iespējas mazāk izmantot rupjus vārdus. Pēc pirmā šoka, iespējams, tas man izdevās. Kā sapratu, piemēram, veikalos pārdevējas nesaprot latviešu valodu, tas nu kā teica Pērkons, esot jau normāli. Nu labi, es varu arī krieviski. Pēc Šulca rakstītā veikalos strādā zaķi ar ausīm. Nu labi, drusku papētot arī pats var visu izdomāt. Bet sekojošā lieta mani vakardien nošokēja līdz ārprātam.
Situācija pati par sevi šāda. Pievakare, autobusu pietura, kur pietur arī mans autobuss. Stāv daudz cilvēku. Visi kā piekalti pie zemes, gatavi izplest elkoņus, lai tik varētu nolikt savu pakaļu uz sēdekļa, lai tur vai kas, saproties. Un tad pēkšņi pieturai tuvojas vīrietis ar spieķīti, aklo spieķīti. Pirmkārt, neviens nelaiž garām, stāv kā iemieti, nu ja, nevarēs nolikt savu pakaļu uz sēdekļa, saproties. Vīrietis pienāk un jautā, no kuras pieturas brauc autobuss X. Tālāk seko pats labākais. Viņam ar ROKU norāda virzienu un pasaka: „Tur!!!!” Laikam arī kurlajam mēs ieteiktu uzzvanīt kādam dienestam un cilvēkam ratiņkrēslā ieteiktu uzkāpt uz piekto stāvu pie sekretārītes un noskaidrot. Un viss laikam tikai tāpēc, ka nevarēs savu pakaļu nolikt uz sēdekļa, saproties.
Tiem, kuriem šķiet, ka man te nevajadzētu spriedelēt, bet pašai aizvest to vīrieti līdz pieturai, ir pilnīga taisnība- es to izdarīju. Tikai mani joprojām izbrīna valsts, kurā nav cilvēku ar īpašām vajadzībām. Kurā ja tantei ar smagām somām stingri neizprasa atļauju palīdzēt iecelt panckas vilcienā, to nekādā gadījumā nedrīkst darīt, jo viņa piekliegs pilnu peronu par to, ka apzog. Vienīgais, man gribās ticēt, ka mani tas viss izbrīnīs vēl ilgi. Remdenos jau dzīve spļaujot laukā. Grūti tak būt izspļautam.